Ceļgala locītavas meniska plīsums: ārstēšana un rehabilitācija

mm

Guntis Eihenbergs

Dr., traumatologs ortopēds, klīnika "DiaMed"

mm

Liene Cipule

Dr., fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, klīnika "DiaMed"

pavasaris-2016-meniska-plisums

Viena no biežāk traumētajām locītavām ir ceļgala locītava, ko nosaka sarežģītā locītavas uzbūve un izteiktā slodze, veicot dažāda apjoma kustības. Visbiežāk sūdzības par ceļgala locītavu var iedalīt divās grupās – sāpes un nestabilitātes sajūta.

Sāpes

  • Gados jaunākiem cilvēkiem sāpes ceļgala locītavā visbiežāk saistītas ar menisku plīsumu, kas ir gūts traumas rezultātā.
  • Vidēja vecuma cilvēkiem sāpes var būt raksturīgas menisku plīsumiem bez traumas, kad plīsums attīstās pakāpeniski.
  • Gados vecākiem cilvēkiem sāpes ceļgala locītavā vairāk ir saistītas ar locītavas deformāciju – osteoartrītu un artrozi (lēni progresējoša locītavu slimība, kurai raksturīgs visu locītavas struktūru bojājums, īpaši locītavas skrimšļa sadrupšana un jaunu kaulaudu veidojumu jeb osteofītu augšana, kas izraisa strukturālas un funkcionālas izmaiņas locītavā).

Nestabilitātes sajūta

Nestabilitāte saistīta ar nedrošības sajūtu ceļgala locītavā. Tās biežākais iemesls ir locītavas saišu plīsums. Jāņem vērā, ka neārstētai un nestabilai locītavai sāpju rašanās ir tikai laika jautājums.

Meniska plīsums

Meniska plīsums ir viena no biežākajām ceļgala locītavas traumām, kas var notikt ikvienam un jebkurā vecumā. Meniski ir divi pusmēness formas skrimšļi starp augšstilba un apakšstilba kauliem, kas veido ceļgala locītavu. Menisku funkcija ir izlīdzināt svaru, kas iedarbojas uz ceļgala locītavām, un absorbēt triecienus.

Lielāks risks menisku plīsumiem ir sportistiem, it īpaši tiem, kas piedalās kontakta sporta veidos (piemēram, komandu spēles un cīņa). Sportā gūtie meniska plīsumi bieži kombinējas ar citiem ceļgala locītavas struktūru bojājumiem, piemēram, priekšējās krusteniskās saites plīsumu.

Cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma meniska plīsumu sauc par deģeneratīvu, jo skrimslis laika gaitā nodilst un kļūst vājāks. Lai notiktu meniska plīsums, atliek vien celties no sēdus stāvokļa vai dziļa pietupiena un savērpt vai pagriezt ceļgala locītavu. Šis notikums var tikt pat nepamanīts, jo sāpes ir mērenas un nelielais pietūkums ap locītavu pāriet neilgā laikā.

Par meniska plīsumu var liecināt:

  • Traumas mehānisms visbiežāk ir ceļgala locītavas savērpšana, pārnesot svaru uz kāju vai veicot strauju un dziļu pietupienu.
  • Meniska plīsuma brīdī var būt dzirdams kā “klakšķis/krakšķis”, bet lielai daļai cilvēku kustību traucējumus nenovēro.
  • Plīsušais meniska fragments var kļūt kustīgs un pārvietoties, izraisot sāpes, “klikšķēšanu” vai pat ceļgala locītavas bloķēšanos.

Visbiežākie meniska plīsuma simptomi ir:

  • sāpes locītavā, stīvums un pietūkums;
  • locītavas ķīlēšanās vai bloķēšanās;
  • kustību apjoma ierobežojums.

Pirmā palīdzība iespējama me­niska plīsuma gadījumā:

  1. Kā jebkuras citas ekstremitāšu traumas gadījumā pirmā palīdzība ir traumētās vietas atvēsināšana (zem tekoša vēsa ūdens 10–15 min. vai ledus gabaliņi maisā, vai aukstuma aerosols), atslogošana un piepacelts ekstremitātes stāvoklis.
  2. Lai mazinātu sāpes, var lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus.
  3. Traumēto kāju nav vēlams noslogot, ja tas izraisa stipras sāpes.
  4. Jāpiesakās konsultācijai pie traumatologa ortopēda.
  5. Ja ir notikusi ceļgala locītavas bloķēšanās, obligāti jābrauc uz traumpunktu.

Vizīte pie speciālista

Traumpunktā pa­cientu apskata un izmeklē traumatologs, kurš tālāk izvērtē nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanu. Tāpat ceļgala locītavu problēmu gadījumos uz konsultāciju pie traumatologa nosūta ģimenes ārsts.

Diagnostiskie izmeklējumi

  • Rentgenogrammas izmeklējums nav uzskatāms un informatīvs menisku bojājuma diagnostikai, tas noder tikai kaulu bojājuma izvērtēšanai, piemēram, osteoartrīta gadījumā.
  • Ultrasonogrāfijas izmeklējumam ir zema jutība menisku plīsumu noteikšanai, līdz ar to šai metodei var būt viltus pozitīvi rezultāti.
  • Magnētiskās rezonanses izmeklējums ir “zelta standarts” menisku plīsumu diagnostikā. Lielākā priekšrocība magnētiskās rezonanses izmeklējumam ir ļoti laba mīksto audu izšķiršanas spēja, līdz ar to var diagnosticēt saišu, cīpslu, locītavas skrimšļu, menisku un muskuļu bojājumus. Turklāt, veicot magnētiskās rezonanses izmeklējumus, dažkārt var atrast kaulu mikrolūzumus, kurus neredz rentgenogrammā, piemēram, lūzumus, kas rodas pārslodzes vai sporta traumu dēļ.

Ārstēšana – artroskopija

Ceļgala locītavas artroskopija ir maz­invazīva operācija, t. i., ar minimālu iejaukšanos, kas ir ievērojami saudzīgāka par vaļēju ceļgala locītavas operāciju, līdz ar to atlabšanas periods ir salīdzinoši īss un pēcoperācijas rētas – nelielas. Operācija tiek plānota pēc konsultācijas ar traumatologu un magnētiskās rezonanses izmeklējuma veikšanas, kurā apstiprināts meniska plīsums. Pirms operācijas jāveic asins analīze, elektrokardiogramma, tāpat jāieplāno anesteziologa konsultācija, lai vienotos par piemērotāko anestēzijas metodi (visbiežāk tā ir spinālā anestēzija, ja vien nav mugurkaula patoloģijas).

Operācijas laikā veic pāris aptuveni centimetru garus dūrienveida griezienus ceļgala locītavā. Pa vienu grieziena vietu ievada videokameras objektīvu. Operējošais ķirurgs ceļgala locītavas iekšējo telpu redz vairākkārtējā palielinājumā uz ekrāna. Caur pārējām dūrienu vietām tiek ievadīti darba instrumenti.

Pēc operācijas locītava var būt pietūkusi un pacientam var būt diskomforts. Nepieciešamības gadījumā var veikt locītavas punkciju, atsūcot no tās šķidrumu. Pēc operācijas jābūt ceļgala locītavas atslodzei aptuveni mēnesi ilgi, neveicot pilna apjoma kustības (piemēram, pietupienus).

Fizioterapeita padomi pirms un pēc operācijas

Specifisku vingrojumu vai profilakses meniska plīsumam nav. Tajā pašā laikā nozīmīga ir ikviena iesildīšanās sporta nodarbību laikā pirms sarežģītu kustību veikšanas. Savukārt fizioterapiju pēc ievainojuma nepieciešams uzsākt uzreiz, negaidot operāciju, jo tas var ieilgt pat vairākus mēnešus.

Fizioterapija un rehabilitācija pirms operācijas sākas jau ar pirmo palīdzību un turpinās, lai uzlabotu muskuļu spēku un kustību apjomu, nodrošinot ātrāku atveseļošanos pēc plānotās operācijas. Pirms operācijas ieteicama:

  • fizikālā terapija, lai mazinātu sāpes un tūsku – aukstuma, siltuma terapija, magnētterapija, ultraskaņa, TENS;
  • fizioterapeita padomi ikdienas aktivitātēm;
  • muskuļu stiepšana un spēka vingrojumi;
  • mīksto audu masāža, lai atbrīvotu saspringtos muskuļus ap ceļgala locītavu un mazinātu sāpes;
  • teipošana.

Fizioterapija un rehabilitācija pēc operācijas veicina paātrinātu dzīšanu, saīsinot atveseļošanās laiku, tāpēc ieteicama:

  • siltuma terapija saspringto un sāpīgo muskuļu atslābināšanai;
  • ultraskaņas terapija, lai paātrinātu dzīšanu;
  • treniņš (piemēram, piecelšanās no krēsla/apsēšanās, svara pārnešana, kāpnes);
  • spēka un lokanības treniņš muskuļiem, kad sāpes mazinājušās;
  •  vingrojumi vispārējā fiziskā stāvokļa uzlabošanai;
  • dziļās muskulatūras, līdzsvara un koordinācijas treniņi.

Kopsavilkums

Iemesls sāpēm ceļgala locītavās var būt menisku bojājums. Laikus to diagnosticējot ar magnētiskās rezonanses izmeklējumu un vēršoties pie traumatologa ortopēda, kā arī nodrošinot pilnvērtīgu fizioterapiju, rehabilitāciju un vingrojumus, iespējams atjaunot locītavas funkciju.

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.