D vitamīna trūkums organismā: ne tikai osteoporoze

mm

Ināra Ādamsone

Dr., nefroloģe, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Latvijas Transplantācijas centrs

pavasaris-2016-d-vitamina-trukums

Pēdējos gados arvien palielinās zinātnisku pētījumu daudzums par D vitamīnu un tā nozīmi cilvēka organismā, kas liecina par D vitamīna būtisku lomu daudzu hronisku slimību attīstībā. Zināms, ka D vitamīns ir nepieciešams veseliem kauliem un osteoporozes profilaksei. Savukārt šis raksts veltīts mazāk zināmiem, taču ļoti nozīmīgiem citiem D vitamīna efektiem organismā.

Kur cilvēku organismā darbojas D vitamīns?

Pēdējos 10–15 gados veiktie zinātniskie pētījumi pierādījuši, ka D vitamīns ir svarīgs arī daudzu citu organisma funkciju normālai veikšanai, un tāpēc D vitamīnu dažkārt dēvē par “vispārējās veselības” vitamīnu. Nozīmīga loma D vitamīnam ir šajās orgānu sistēmās:

  • imūnsistēma;
  • elpošanas sistēma;
  • endokrīnā sistēma;
  • sirds un asinsvadu sistēma;
  • centrālā nervu sistēma.

Šo orgānu un audu šūnās ir atrasti specifiski receptori, pie kuriem piesaistās D vitamīns un labvēlīgi ietekmē šūnu darbību un audu vai orgānu funkciju.

D vitamīns un infekcijas

D vitamīnam ir būtiska loma cilvēku imūnsistēmas darbībā. D vitamīna receptori ir atklāti uz imūnsistēmas un elpceļu gļotādas šūnu virsmas. D vitamīnam piesaistoties pie šiem receptoriem, šūnas izdala mazāk olbaltumvielas (jeb citokīnus), kuras sekmē iekaisumu elpceļos. Papildus šīs mijiedarbības rezultātā šūnas izdala vairāk olbaltumvielas, kas sekmē dažādu infekciju (piemēram, tuberkulozes) ierosinātāju jeb mikroorganismu bojāeju.

Piemēram, zinātniski pierādīts, ka cilvēkiem ar pietiekamu D vitamīna līmeni asinīs imūnsistēma labāk cīnās ar tuberkulozes ierosinātājiem un aizkavē slimības paasinājumu pacientiem, kuri jau ir inficējušies ar tuberkulozi.

D vitamīns un autoimūnās slimības

Imūnsistēmas darbības traucējumu rezultāts ir arī t. s. autoimūnās slimības. Šo slimību gadījumā imūnsistēmas šūnas kļūdaini organisma paša audus uzskata par “svešiniekiem” un cenšas tos iznīcināt, izraisot daudzu orgānu bojājumu. Pie šādām slimībām pieder, piemēram, 1.tipa cukura diabēts, sarkanā vilkēde, reimatoīdais artrīts, iekaisīgas zarnu slimības un izkaisītā skleroze. D vitamīns šo slimību gadījumā palīdz imūnsistēmas šūnām “būt gudrākām” un labāk atpazīt savas šūnas, tāpēc autoimūna iekaisuma process ir mazāk izteikts.

  • 1.tipa cukura diabēta gadījumā imūnsistēmas šūnas bojā aizkuņģa dziedzera saliņu jeb beta šūnas, kā rezultātā tās vairs neizdala insulīnu. Biežāk šī slimība ir gados jauniem pacientiem, t. sk. bērniem. Norvēģijā 2012. gadā secināja, ka bērniem, kuru mātēm grūtniecības laikā D vitamīna līmenis asinīs bija normāls (>35 ng/ml), bija par 2 reizēm mazāks risks saslimt ar 1.tipa cukura diabētu. Savukārt 2013. gadā veiktajā pētījumā secināts, ka zīdaiņiem, kuri pirmajā dzīves gadā saņēma papildus D vitamīnu, risks saslimt ar 1.tipa cukura diabētu bija būtiski zemāks.
  • Iekaisīgās zarnu slimības. Pie iekaisīgām zarnu slimībām pieder čūlainais kolīts un Krona slimība, un šiem pacientiem novērots zemāks D vitamīna līmenis asinīs. Par D vitamīna lomu šo slimību attīstībā liek domāt to izplatības ģeogrāfiskais raksturs – lielāks pacientu skaits ir valstīs, kas atrodas ziemeļu platuma grādos, kā arī pilsētnieku vidū, t. i., cilvēkiem, kuri mazāk vai retāk atrodas saulē.
  • Izkaisītā skleroze ir autoimūna centrālās nervu sistēmas slimība, kuras sekas ir smaga invaliditāte un nereti arī pacienta nāve. Lielākajai daļai pacientu (77%) ar izkaisīto sklerozi ir nepietiekams D vitamīna līmenis asinīs. Somijā 2012. gadā veiktajā pētījumā secināts, ka, pievienojot D vitamīnu izkaisītās sklerozes ārstēšanai gada garumā, pacientiem mazinās centrālās nervu sistēmas bojājumu izteiktība.

Audzēji

D vitamīns ir viens no spēcīgākajiem šūnu augšanu regulējošiem hormoniem. Aktīvais D vitamīns jeb kalcitriols nomāc audzēju šūnu nekontrolētu vairošanos, veicina to nobriešanu par normāli funkcionējošām šūnām, nomāc jaunu asinsvadu veidošanos audzēja reģionā, veicina audzēju šūnu dabisku nāvi un kavē metastāžu izplatību. Pagaidām nav pieejami zinātniski dati par visiem audzēju veidiem, bet ir pārliecinoši zināms, ka pietiekams D vitamīna līmenis asinīs (>50 ng/ml) saistīts ar 15–25% mazāku krūts dziedzera, priekšdziedzera un resno zarnu vēža risku.

Psoriāze

Lielākie panākumi, ārstējot ar skeletu nesaistītas slimības ar D vitamīnu, gūti pacientiem ar psoriāzi. Arī cilvēka ādas šūnās konstatēti D vitamīna receptori. Jau vairāk nekā 30 gadus ir pieejams plašs zinātnisku pētījumu klāsts, kas pierāda, ka D vitamīna preparāti kavē ādas virsslāņa šūnu jeb keratinocītu vairošanos un veicina to nobriešanu par normālām šūnām. Šobrīd vairāki D vitamīna analogi tiek sekmīgi izmantoti kā pirmās izvēles medikamenti psoriāzes ārstēšanā.

Sirds un asinsvadu slimības

Sirds un asinsvadu slimību izcelsmē un to progresēšanā D vitamīnam ir nozīmīga loma. Pierādīts, ka D vitamīna receptori ir arī asinsvadu sieniņu muskuļšķiedrās. D vitamīns, piesaistoties pie šiem receptoriem, aizkavē muskuļšķiedru pārmērīgu augšanu un asinsvadu sašaurināšanos. Turklāt D vitamīnam piemīt labvēlīga ietekme uz arteriālo asinsspiedienu regulējošo hormonu sistēmu darbību – tas samazina, piemēram, hormonu renīna un angiotenzīna pārmērīgo aktivitāti, kas ir vieni no galvenajiem palielināta asinsspiediena iemesliem.

Novērots, ka pacientiem ar nepietiekamu D vitamīna līmeni asinīs biežāk ir palielināts asinsspiediens. Pieejami arī dati, ka D vitamīna preparāti ietekmē asinsspiedienu. Īslaicīga (8 nedēļas) D vitamīna (800 SV dienā) un kalcija (1200 mg dienā) lietošana samazināja diastolisko (jeb “apakšējo”) asinsspiedienu gados veciem cilvēkiem. D vitamīna koncentrācijai asinīs strauji samazinoties, palielinās mirstība no sirds un asinsvadu slimībām.

2.tipa cukura diabēts

2.tipa cukura diabēta gadījumā glikozes jeb cukura līmenis asinīs ir palielināts, jo organisma audi ir mazāk jutīgi pret insulīna iedarbību. Arī šīs slimības gaitā D vitamīnam ir nozīme.

2013. gadā veiktajā liela apjoma pētījumā zinātnieki analizēja informāciju par D vitamīna līmeni pētījuma dalībnieku asinīs un risku saslimt ar 2.tipa cukura diabēta turpmākajā dzīvē. Pētnieki secināja, ka cilvēkiem ar pietiekamu D vitamīna līmeni cukura diabēta attīstības risks bija mazāks (D vitamīna līmeņa pieaugums par katriem 4 ng/ml samazināja diabēta attīstības risku par 4%). Pieejami arī dati par 2.tipa cukura diabēta ārstēšanas efektivitāti, ja tai pievieno D vitamīna preparātus. Piemēram, pētījumā no ASV pacientiem, kuri 6 mēnešus papildus cukura diabēta ārstēšanai saņēma D vitamīnu 4000 SV dienā, uzlabojās organisma jutība pret insulīnu.

Centrālās nervu sistēmas slimības

D vitamīna receptori ir atrasti daudzās galvas smadzeņu struktūrās un reģionos, kas atbildīgi par dažādām funkcijām. Tā, piemēram, D vitamīna receptori atrasti galvas smadzeņu vielā rajonos, kas atbildīgi par depresijas attīstību un par smadzeņu kognitīvo (jeb uztveres) funkciju. Itālijā veiktajā pētījumā gados veciem pacientiem ar ļoti zemu D vitamīna līmeni asinīs (zem 10 ng/ml) bija par 60% lielāks kognitīvo funkciju traucējumu risks, salīdzinot ar pacientiem, kuriem D vitamīna līmenis bija virs 20 ng/ml. 2012. gadā ASV vadošajā medicīnas žurnālā publicētā pētījumā pacientiem ar zemu D vitamīna līmeni konstatēja 3 reizes lielāku Alcheimera slimības attīstības risku. Šis pētījums izraisīja lielu rezonansi zinātnieku aprindās.

Patlaban nav pilnīgi skaidrs, kā D vitamīns var ietekmēt smadzeņu funkcijas, taču pētījumi liecina, ka D vitamīnam varētu būt nozīme ķīmisku vielu veidošanās procesā smadzeņu šūnās (piemēram, serotonīna sintēzē), kuras ir noteiktu smadzeņu funkciju ķīmiskie ierosinātāji. D vitamīns var aizsargāt galvas smadzenes vairākos veidos: samazinot to slimību risku, kas ietekmē galvas smadzenes (palielināts asinsspiediens, sirds slimības), piedaloties imūnsistēmas šūnu regulācijā, mazinot iekaisuma reakcijas sekmējošo olbaltumvielu sintēzi audos, regulējot kalcija līmeni šūnās un sekmējot signālu pārvadi nervos.

Kopsavilkums

Lai gan pēdējo gadu laikā ārkārtīgi audzis (tie skaitāmi tūkstošos!) zinātnisko pētījumu skaits par D vitamīna saikni ar dažādu slimību attīstību un iespējām šo unikālo vielu izmantot kā ārstniecisku papildlīdzekli dažādās medicīnas jomās, tomēr D vitamīna loma un nozīme mūsu organismā joprojām nav pilnīgi izzināta. Jāveic papildus zinātniski pētījumi, lai noskaidrotu precīzu cēloņsakarību starp noteiktām mūsu organisma slimībām un D vitamīna trūkumu – vai zems D vitamīna līmenis ir viens no slimības cēloņiem, vai arī pati slimība izraisa D vitamīna nepietiekamību? Un, visbeidzot, jāveic daudz plašāki pētījumi, kas palīdzētu noskaidrot D vitamīna devas, kuras būtu pietiekamas un vienlaikus drošas, lai ārstētu osteoporozi un citas nopietnas slimības.

Lasiet arī:

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *