Iekaisuma muguras sāpes

mm

Inita Buliņa

Dr., reimatoloģe, ultrasonogrāfijas speciāliste, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Reimatoloģijas centrs, Latvijas Universitāte

mm

Jūlija Zepa

Dr., reimatologs, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Reimatoloģijas centrs

pavasaris-2014-iekaisuma-muguras-sapes

Muguras sāpes ir plaši pazīstams jē­dziens mūsu ikdienas dzīvē. Pēc zinātnisko publikāciju datiem kādā savas dzī­ves brīdī ar tām slimojuši 80% cil­vēku. Mu­guras sāpju raksturs var būt dažāds – tās var būt miera stāvoklī vai tikai kustību laikā (piemēram, stai­gājot), tās var izraisīt miega trau­cē­jumus.

Analizējot muguras sāpju iemeslus, vienmēr ir jāatceras, ka mugurkaulu veido daudzas struktūras: mugurkaula skrie­meļi, starpskriemeļu locītavas, diski un saites, muskuļi un to cīpslas. Šīs struktūras stabilizē mugurkaulu un tā locītavas. Jebkura mugurkaula struktūra var tik izmainīta dažādu slimību rezultātā.

Analizējot muguras sāpes, būtiski at­šķirt iekaisuma muguras sāpes no sā­pēm, kas attīstās līdz ar vecuma pārmaiņām mugurkaulā jeb deģeneratīva rakstura sāpēm. Lai to veiktu, ir izstrādāti kritēriji, kas raksturo iekaisuma muguras sāpes:

  1. pacienta vecums līdz 40–45 gadiem;
  2. sāpes sākas pakāpeniski;
  3. sāpes mazinās pēc fiziskas aktivitātes vai kustībām;
  4. sāpes nemazinās pēc miera perioda (piemēram, sēdēšanas, stāvēšanas vai gulēšanas);
  5. sāpes ir naktī (sāpes mazinās vai pāriet no rīta pēc kustībām).

Ja ir četras pozitīvas atbildes uz šiem pieciem apgalvojumiem, jādomā, ka pa­cientam ir iekaisuma muguras sāpes. Pacienti sūdzas par sāpēm un stīvumu mugurkaula jostas-krustu daļā un gurnos, kas parādās ilgi stāvot, sēžot vai guļot. Sāpes var izstarot arī uz augšstilbu mugurējo virsmu. Pacients vissliktāk jūtas no rīta pēc miera perioda, kad sāpes un stīvums krustos ir ļoti izteikts un pāriet iekustoties – vingrojot no rītiem vai ieejot siltā dušā. Deģeneratīvu muguras sāpju gadījumā pacientam sūdzības ir pretējas – sāpes pieaug, kad mainās mugurkaula locītavu stabilitāte, piemēram, strādājot dārzā vai citu kustību rezultātā. Šiem pa­cien­tiem sāpes mazinās, pārtraucot kustības, piemēram, apguļoties vai apsēžoties. Tās parasti rada skrimšļa no­di­lums, kura rezultātā locītavas kļūst ne­sta­bilas. Šīs sāpes atšķiras no ie­kai­su­ma mu­gu­ras sāpēm rakstura un iz­celsmes ziņā.

Iekaisuma muguras sāpes ir raksturīgas slimībām, kas ietilpst spondilartropātiju grupā:

  • ankilozējošais spondilīts (jeb Behtereva slimība);
  • psoriātisks artrīts;
  • reaktīvs artrīts;
  • spondilartrīts saistībā ar iekaisuma zar­nu slimību (Krona slimību vai ulce­rozo jeb čūlaino kolītu). Tās ir ie­kai­su­ma hroniskas sistēmiskas slimības, kuru gadījumā pacientu imūnā sistēma neatpazīst vietas, kur muskuļu cīpslas, saites un locītavas kapsula piestiprinās pie kaula.

Iekaisuma slimības gadījumā galvenais process ir iekaisums, kurā iesaistītas daudzas un dažādas šūnas un to izdalītās vielas. Šūnu un bioloģiski aktīvo vielu darbība noris pēc kaskādes principa – vienas vielas izdalīšanās un piesaistīšanās, piemēram, pie šūnas, izraisa citas vielas veidošanos. Hroniska slimība ilgst visu mūžu. Slimība noris ar uzliesmojuma (sāpes, stīvums, locītavu pie­tū­kums, var būt pārmaiņas asins ana­lī­zēs, kas liecina par iekaisumu) un re­mi­sijas jeb miera (nav iepriekšminēto sim­pto­mu) periodiem. Sistēmiskas slimības ga­dī­jumā iekaisums ietekmē visu organismu, t. i., visas orgānu sistēmas. Sākumā slimībai bieži nav pazīmju un tā noris subklīniski – iekaisums notiek, bet simptomu nav. Jo ilgāk pastāv iekaisums, jo lielāks risks, ka tiks bojātas ne tikai locītavas, bet arī iekšē­jie orgāni. Līdz ar to ir pamatots jau­tā­jums par savlaicīgu diagnostiku un at­bil­stošu – efektīvu  – terapiju.

Jebkuras slimības diagnostikas pa­matā ir pacienta sūdzības – kādas bija pirmās slimības pazīmes, kas atvieglo vai pastiprina sāpes, vai ir apstākļi, kas palīdz mazināt slimības izpausmes, vai ir blakusslimības.

Ārsts precizēs, vai pacientam ar iekaisuma muguras sāpēm vai viņa radiniekiem ir kāda no slimībām: ādas izsitumi ar zvīņošanos jeb zvīņēde (psoriāze); acs iekaisums jeb uveīts; sāpes vēderā ar biežu, šķidru vēdera izeju, nereti ar asins piejaukumu (cēlonis varētu būt imūnās sistēmas izraisīts iekaisums kuņģī un zarnās); pietūcis pirksts; sāpes papēžos. Visi minētie stāvokļi ir raksturīgi spondilartropātiju slimību grupai.
Ja ir aizdomas par spondilartropātiju, ārsts rekomendē veikt asins analīzes:

  1. HLA-B27 antigēnu asinīs (reizi mūžā);
  2. pilnu asinsainu ar leikocitāro formulu;
  3. EGĀ jeb eritrocītu grimšanas ātrumu un CRO jeb C reaktīvo olbaltuma līmeni – iekaisuma raksturlielumi;
  4. AlAT jeb alanīna aminotransferāzes līmeni – aknu funkcijas raks­tur­lielums;
  5. kreatinīna līmeni un urīna analīzi – nieru funkcijas raksturlielumi;
  6. holesterīna līmeni un tā frakcijas – sirds un asinsvadu slimību riska no­teik­šanai.

Ārsts ieteiks arī radioloģiskos izmeklē­jumus: rentgenogrammu krustu un zar­nu kaulu locītavām jeb sakroileālām locī­ta­vām, ja muguras sāpes ir vairāk par pieciem gadiem; magnētisko rezonansi sakroileālām locītavām, ja muguras sāpes ir mazāk par pieciem gadiem; atsevišķos gadījumos datortomogrāfiju sakroileālām locītavām; ultraskaņas izmeklējumu vai rent­genogrammu tām locī­ta­vām, kas sāp un ir pietūkušas; rent­ge­no­grammu vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu mugurkaulam. Minētie izmeklējumi palīdz izvērtēt slimības aktivitāti, locītavu un mugurkaula funkcionālās spējas, citu orgānu sistēmu stāvokli. Tomēr jāņem vērā, ka minētais izmeklējumu daudzums var tikt mainīts katram pacientam individuāli.

Kādas ir ārstēšanas iespējas? Pirm­kārt, zināšanas par slimību palīdz tās efek­tīvai terapijai. Otrkārt, spondilartro­pātiju ārstēšanā ir ļoti liela loma mērķtiecīgai, regulārai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta noteiktai vingrošanai, kas, nostiprinot muskulatūru, palīdz saglabāt mugurkaula kustīgumu. Vingrojumu veids un to apjoms katram pacientam ir individuāls. Ārstnieciskā vingrošana kopumā var izraisīt nelielas sāpes. Ja vingrojot sāpes ir izteiktas, tas liecina par muskuļu, cīpslu un locītavu pārslodzi, un turpmāk nav jāveic tie vingrojumi, kas šīs sāpes izraisa. Treškārt, pacients nedrīkst smēķēt, jo smēķēšanas rezultātā aktivējas imūnās sistēmas reakcijas un slimība noris agresīvāk un smagāk. Ceturt­kārt, ir jānovērtē sirds un asinsvadu slimību risks, jo pacientiem ar autoimūnām slimībām tas ir pa­augstināts.

Ārstēšanas mērķis ir slimības remisija jeb iekaisuma apturēšana, kad pa­cientam nav sāpju, locītavu pietūkuma un stīvuma, kā arī maksimāla mugurkaula un locītavu kustību apjoma sa­gla­bā­šana.

Novērtējot spondilartropā­ti­jas no XXI gadsimta pirmās desmitga­des vie­dokļa, ir vairāki jaunumi, kas bū­tis­ki maina slimības prognozi: pastāv iespēja agrīni noteikt diagnozi, panākta lielāka un dziļāka izpratne par slimības no­risi, kas nosaka mērķtiecīgu ne­ste­roīdo pretiekaisuma un pretsāpju me­di­ka­mentu un jaunu medikamentu (piemēram, bioloģisko medikamentu, kas bloķē noteiktas šūnu ražotās vielas) radīšanu un veiksmīgu pielietošanu, tādējādi nodrošinot slimības remisijas sasniegšanu.

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.