Kaulu un locītavu sistēmas radioloģiskās izmeklēšanas metodes

mm

Justīne Deičmane

Dr., radioloģe diagnostiķe, magnētiskās rezonanses centrs Diamed, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca

pavasaris-2015-radiologija

Šī raksta mērķis ir apkopot un pastāstīt par mūsdienās izmantojamām radioloģiskajām kaulu un locītavu diagnostikas metodēm.

Kaulu rentgenogramma (turpmāk – RTG) ir ātrākā un arī pamata izmeklēšanas metode. To parasti veic katrai izmeklējamai ķermeņa daļai 2 projekcijās. Attēla iegūšanai izmanto jonizējošo starojumu, tādēļ jāievēro drošības noteikumi, lai samazinātu starojuma devu, kas ir īpaši svarīgi bērniem un sievietēm grūtniecības laikā, kad RTG veic pēc stingrām, ārsta izvērtētām indikācijām.

Kaulu RTG var veikt jebkuram kaulam vai locītavai. To veic, lai redzētu kaulus un to attiecības – traumu (piemēram, lūzumi, mežģījumi) diagnostikai, kaulu stāvokļa izvērtēšanai pēc ārstēšanas, jebkuru iespējamo kaulu un locītavu bojājumu diagnostikai citu slimību gadījumos (piemēram, iekaisumi, infekcija, audzēji, vielmaiņas slimības), iedzimtu izmaiņu diagnostikā un kaulu augšanas traucējumu izvērtēšanā. Lai gan mīkstie audi – muskuļi, saites, skrimšļi, meniski – nav redzami RTG, bet dažkārt ir redzamas netiešas šo struktūru bojājumu pazīmes (piemēram, sakaļķojumi), kas var sniegt norādes par diagnozi.

Datortomogrāfija (turpmāk – DT) ir diagnostikas metode, kuras pamatā arī tiek izmantots jonizējošais starojums. DT starojuma deva parasti ir lielāka nekā RTG starojums, tādēļ DT kaulu locītavu sistēmas izmeklēšanā pielieto retāk – lai diagnosticētu sarežģītus lūzumus, ko RTG nevar diagnosticēt vai arī nevar pietiekami labi izvērtēt. Gados vecākiem pacientiem ar osteoporozi DT pielieto augšstilba jeb ciskas kaula kakliņa lūzumu diagnostikā, jo dažkārt šos lūzumus nevar diagnosticēt RTG. DT izmanto kaulu audzēju struktūras precizēšanai. Kontrastvielu kaulu locītavu sistēmas DT izmeklēšanā pielieto reti.

Ultrasonogrāfija (turpmāk – USG) ir nekaitīga, vienkārša un salīdzinoši ātri pielietojama metode. Šīs metodes pamatā ir ultraskaņas viļņi, kas veido attēlu. Izmeklējuma rezultāts atkarīgs no ārsta pieredzes, zināšanām un vērīguma, jo attēls tiek izvērtēts reālā laikā. Ar USG izvērtē mīkstos audus, piemēram, saites, cīpslas, muskuļus. Izmeklējot reālā laikā, var novērtēt audu struktūru, kustības locītavā, cīpslu un muskuļu iesaisti kustībās, asinsriti asinsvados. Visbiežāk USG pielieto cīpslu un muskuļu plīsumu, iekaisumu izvērtēšanā, veidojumu vai šķidruma, saišu sastiepumu vai plīsumu diagnostikā, artrītu agrīnā diagnostikā, nervu iespiedumu, labdabīgu un ļaundabīgu mīksto audu veidojumu, svešķermeņu (skabargas, stikls) atklāšanā. Ar USG nevar izvērtēt struktūras, kas atrodas locītavā iekšā un kuras piesedz kauls – skrimšļus, meniskus, locītavu iekšējās saites. Šajā gadījumā informatīvāka ir magnētiskās rezonanses izmeklēšana.

Magnētiskā rezonanse (turpmāk – MR) ir laikietilpīga un dārga izmeklēšanas metode. MR neizmanto jonizējošo starojumu, bet veic iekārtā ar stipru magnētisko lauku. Veicot MR izmeklējumu, ir precīzi jāzina, kāpēc tas tiek veikts, jo dažādām slimībām var tikt pielietotas dažādas izmeklējuma programmas un spoles. MR lielākā priekšrocība ir ļoti laba mīksto audu izšķiršanas spēja. Kaula smadzeņu patoloģiju diagnostiku nevar veikt nevienā citā no iepriekš minētajām metodēm, tikai ar MR. Visbiežāk ar MR izmeklē locītavu slimības, traumu sekas ar mīksto audu bojājumiem. MR dažkārt atrod kaulu mikrolūzumus, kas rodas atkārtotas locītavas vai kaula pārslodzes dēļ un kurus nav iespējams diagnosticēt ar RTG vai DT. MR ir pielietojama kaulu un mīksto audu iekaisumu un audzēju, metastāžu diagnostikā, mīksto audu pietūkuma, sāpju, asinsizplūdumu iemeslu diagnostikā, artrītu agrīnai diagnostikai. MR izmeklējuma laikā var tikt ievadīta kontrastviela vēnā, lai precizētu patoloģijas raksturu. Dažkārt MR veic ar kontrastvielas ievadīšanu locītavā.

Osteodensitometrija (turpmāk – DXA) ir kaulu blīvuma noteikšanas metode, kurā izmeklē mugurkaula jostas daļas skriemeļus un augšstilba kaulu kakliņu, dažkārt apakšdelma kaulus, ko izmanto osteoporozes diagnostikā. DXA nevar tikt izmantota citu kaula patoloģiju diagnostikā, piemēram, sāpju iemesla precizēšanā.

Pacientiem ir svarīgi zināt, ka ir dažādi kaulu un locītavu sistēmas izmeklējumu veidi. Par to, kuru no izmeklējuma veidiem izvēlēties, jākonsultējas ar speciālistu!

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.