Kustība ir dzīvība!

mm

Maija Mukāne

Dr., interniste, Rīgas Stradiņa universitāte, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca stacionārs Gaiļezers, VCA Aura

inta_dobraja_foto

Intervija ar Intu Dobrāju

Gleznotāja

rudens-2015-kustiba-ir-dziviba

Iepazīstieties – gleznotāja Inta Dobrāja!

Inta Dobrāja ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu, bet 1967. gadā – Latvijas Valsts Mākslas akadē­mijas Glezniecības nodaļu. Māk­slinieces talants ir augsti no­vēr­tēts, iekļaujot viņas darbus ne tikai Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Latvijas Nacio­nālajā mākslas muzejā, Dau­gav­pils No­vad­pētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Latvijas Universitātē, privātkolekcijās Lat­vijā, bet arī ārzemēs – Krievijā, Tretjakova galerijā Maskavā un privātkolekcijās Eiropā, ASV, Ja­pānā, Izraēlā, Austrālijā.


rudens-2015-kustiba-ir-dziviba-ziedi-uz-tumsa-fona

Ziedi uz tumša fona

Kā top jūsu gleznas, kāds ir darba process?

Ziniet, gleznotāji pēc savas būtības ir vienpatņi, un arī es neesmu izņēmums. Vienmēr, kad gleznoju, esmu viena pati ar sevi, savām domām, savas darbnīcas lauku klusumā, fonā skanot Latvijas radio programmai. Es gleznoju lēni, rūpīgi, tikai dienas gaismā. Katrs darbs top apmēram vienu mēnesi. Vairāk laika es pavadu, skatoties uz iesākto gleznu, lai izprastu, kā veidot darbu tālāk, lai panāktu vēlamo. Dažreiz pat vairākas stundas pēc strādāšanas domās vēl esmu savā gleznā, lai rastu kādas detaļas attēlojumu, mēdz gadīties, ka turpinu meklēt risinājumu sapņos.


rudens-2015-kustiba-ir-dziviba-ziedi-uz-sarkana

Ziedi uz sarkana

Kādas tēmas jums patīk gleznot visvairāk?

Man vienmēr ir patikuši lieli formāti, nepatīk mazizmēra darbi, tas mani ierobežo, nevaru pilnībā izpausties. Bieži strādāju pie ziedu kompozīcijām, jo tur ir lielāka brīvība un iespējas izpausties, gan krāsās, gan ritmos. Klusajā dabā patīk izvirzīt uzdevumu gan krāsu salikumā, gan priekšmetu izvēlē. Kad klusā daba ir uzstādīta, tā man kalpo kā ierosme vai «špikeris» tālākam darbam, lai uzgleznotu to vīziju, ko esmu iecerējusi. Vispār man patīk liela apjoma figūru gleznas, bet tagad tās praktiski negleznoju. Mani joprojām saista portreti, kailfigūras un vienas figūras kompozīcijas, bet, neatkarīgi no tā, ko gleznoju, svarīgākais ir, lai katram manam darbam būtu iekšēja noskaņa – gaiša un silta.


rudens-2015-kustiba-ir-dziviba-klusa-daba-ar-gotinu

Klusā daba ar gotiņu

Kur pašreiz būtu apskatāmas jūsu gleznas Latvijā?

Pašreiz vairums manu gleznu ir mākslas galerijā «Jēkabs», kur var apskatīt pēdējos gados tapušās. Diemžēl Latvijā vairs nenotiek kopīgas gleznotāju izstādes, var baudīt tikai katra autora darbus atsevišķi. Nekur nevar redzēt latviešu mākslas meistaru darbu kopainu. Manuprāt, tādējādi cilvēkiem liegta iespēja iegūt priekšstatu par latviešu glezniecību kopumā.


Avīze Kaulu Veselība apkopo daudz informācijas par dažādām kaulu un locītavu slimībām. Vai jūs varētu, lūdzu, padalīties ar savu pieredzi šajā jautājumā?

Es teiktu, ka šajā jautājumā man ir diezgan liela pieredze, jo jau kopš jaunības gadiem ir problēmas ar locītavām un nesen diagnosticēta arī osteoporoze.


Cik ilgi jūs sadzīvojat ar locītavu sāpēm un osteoporozi?

Man šķiet, ka locītavu problēmas un osteoporoze man ir mantojums no mam­mītes. Viņai arī vienmēr bija pietūkušas locītavas. Atceros, kā mammīte jau vecumdienās bija teikusi: «Tu tik nespied tās rokas, man sāp».

Pati jūtu sāpīgas locītavas jau kopš pusaudžu gadiem. Bet to saistu ar smagu fizisku darbu: pēc kara mammīte Rīgā strādāja par sētnieci un kurinātāju mazbērnu novietnē, un mēs, 3 bērni, vienmēr viņai palīdzējām darbos. Iedomājieties, mums bija jāizkurina 22 krāsnis! Pirms tam, protams, malka jāzāģē, jāskalda, jāsakrauj un jāiznes pa visiem ēkas stāviem. Pēc tam, kad mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, arī fiziski bija jāpastrādā. Var šķist, ka mākslinieks ir baltrocis, bet es no smagiem darbiem nevairījos. Palīdzēju kurināt lielo cepli māla apdedzināšanai, līdz pagrabam pārnesu atvestos mālus. Arī pašreiz nevaru sevi iedomāties neko nedarām, grūti aptvert, kā citi var nosēdēt visu dienu mājās, četrās sienās ar televizoru.

Savukārt osteoporozi man atklāja apmēram 1990. gadu sākumā, kad ģimenes ārsts pirmo reizi nosūtīja veikt kaulu blīvuma pārbaudi. Bet tajā laikā, lai arī osteoporoze man bija diagnosticēta, nekādas īpašas rekomendācijas nebiju saņēmusi. Tikai pēc tam, kad atkārtoti kaulu blīvumu skatīja Gaiļezerā, uzzināju, kas jādara un kas jālieto savu kaulu labā.


Kā jums tika diagnosticēta osteoporoze? Kāds bija ārsta apmeklējuma iemesls – varbūt bija noticis lūzums?

Lūzumi gan man nav nekad bijuši. Ģimenes ārstam biju sūdzējusies par sāpēm plecu un ceļu locītavās, kuru dēļ viņš mani arī nosūtīja veikt kaulu blīvuma pārbaudi.


Kā jūs ārstējat osteoporozi?

Osteoporozes medikamentus sāku lietot apmēram 4 gadus atpakaļ. Līdz tam biju lietojusi vitamīna D un kalcija preparātus. Kā saka mans ārsts dr. Ingvars Rasa – ārstēšanas ziņā medusmaize es neesmu. Sākumā biju lietojusi osteoporozes medikamentu injekciju veidā, bet, veicot atkārtoti kaulu blīvuma pārbaudes, efekta nebija. Apmēram gadu biju lietojusi medikamentu pulvera veidā katru dienu, bet diemžēl nevarēju to panest – kuņģim nepatika, kā arī īsti nebija efekta. Pašreiz osteoporozes ārstēšanai lietoju medikamentu arī injekciju veidā, bet tas nav laižamas vēnā – maza šprice vēderā, ko vajag saņemt tikai divas reizes gadā.

Lai arī valsts palīdz apmaksāt šo medikamentu, tomēr kāda daļa ir jāpiemaksā arī klāt. Un tā nav maza. Atdodot tādu naudas summu par medikamentu, protams, satraucos, bet, pārrēķinot uz 6 mēnešiem, sanāk, ka nemaz tik dārgi nav. Tas ir kā ar malkas kravas iegādi mājai – kad uzreiz liela nauda jāatdod par visu kravu, liekas – šausmas! Bet, pārrēķinot uz gada mēnešiem, nav tik traki.


Vai ārstēšana ir devusi uzlabojumu?

Lietojot vēnā ievadāmos medikamentus un pulvera veidā, uzlabojumu nebija. Tajā laikā biju veikusi kontroles kaulu blīvuma pārbaudes, kur varēja redzēt tikai pasliktināšanos. Bet tagad, uzsākot vēdera injicējamo medikamentu divas reizes gadā, beidzot kaulu blīvuma pārbaudē var redzēt uzlabošanos.


Kā vēl jūs palīdzat saviem kauliem?

Papildus osteoporozes medikamentiem lietoju arī vitamīna D un kalcija preparātus, jo tie ir kaulu būvmateriāls. Es zinu, ka stipriem kauliem nepieciešams arī vingrot, bet, godīgi sakot, es neesmu tik disciplinēta. Vingrošanas vietā man patīk staigāt, un to es daru gan ļoti daudz. Parasti es atrodu sev kādu ceļa mērķi, piemēram, aiziet uz pastu, un speciāli mēroju šo ceļu kājām. Ja kādu reizi aizbraucu uz Rīgu, tad pastaigās pavadu līdz pat 3 stundām! Esmu kustīga un dzīvelīga, piemēram, ģimenē kurinātājs esmu es – pati krauju malku.


Vai osteoporoze ir ierobežojusi jūsu ikdienas gaitas, darbu?

Pati osteoporoze jau gluži neietekmē manas ikdienas gaitas un darbu. Drīzāk traucē osteoartrīts, sāpes locītavās. Dažreiz, kad ilgi gleznoju un vajag kādu solīti paiet nost no darba, uzmest aci, kā izskatās, tad sajūtu tādu kā zibeni pa muguru un locītavām. Jūtu arī, ka pastaigas ir kļuvušas īsākas.


Vai padalīsieties ar kāda ēdiena recepti, kas būtu veselīgs kauliem?

Šobrīd vairs neesmu lielas ģimenes barotāja, viss ir palicis vienkāršāk. Arī mans vīrs bieži ir Rīgā, savā studijā, tāpēc man jādomā tikai par sevi ēšanas ziņā. Zinu, ka kauliem nepieciešams kalcijs, kas visvairāk ir piena produktos. Bet jāsaka, ka jau no bērnības nepatīk svaiga piena garša. Atceros, ka bērnībā, kad dzīvojām pavisam nabadzīgi, mums dienas iztika bija kanniņa ar pienu un rupja maize. Nemīlēdama piena garšu, es pienā maizīti drupināju un saspaidīju. Arī šobrīd man garšo vairāk rūgušpiens, paniņas un biezpiens.

Biezpienu ēdu dažādās variācijās – dažreiz ar krējumu un ķimenēm, pēc garšas tas ir tik līdzīgi kā mammītes taisītā kurzemnieku skābputra! No biezpiena var sanākt arī labs deserts – tik vien kā pielikt kanēli un nedaudz cukura vai kondensēta piena.


Kā izdodas saglabāt optimismu un dzīvesprieku?

Darbs, darbs un vēlreiz darbs. Tas, ka varu gleznot un ka manas gleznas rada prieku, ļauj skatīties uz dzīvi priecīgāk. Vēl patīk būt arī atbildīgai par kaut ko, dažreiz arī kādu pakontrolēt. Un, protams, kustība tā ir mana dzīvība!


Ko jūs novēlat mūsu lasītājiem?

Avīzes Kaulu Veselība lasītājiem novēlu vienmēr atrast sev kādu nodarbošanos, ko darīt ar prieku. Katram nepieciešams atrast kaut ko, ko padarīt, vienalga, vai gleznot vai dārziņu apkopt. Ja kaut kāda nodarbošanās dzīvē ir, tas arī rada dzīvesprieku un vēlmi dzīvot pilnīgi un krāšņi.


Lai katram dzīvē notiek kaut kas gaišs un labs!

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.