Labas ziņas dāmām

mm

Ieva Lībiete

Dr. med., Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta lektore

rudens-2016-labas-zinas-damam

Palūdziet aktrisei atveidot gados vecāku sievieti – pastāv liela varbūtība, ka viņa sakumps un salieks muguru tā, it kā viņai būtu parādījies kupris. Līdz neseniem laikiem šāds ķermeņa stāvoklis tika uzskatīts par raksturīgu sievietes novecošanās pazīmi – salīka zem gadu nastas. Atpazīstamais tēls – veca un salīkusi sieviete – atspoguļojas folklorā, literatūrā un mākslā (skat. attēlоs). Tomēr tā dēvētais “atraitnes kupris” realitātē ataino nevis dabisku vecuma pazīmi, bet gan kaulu slimību osteoporozi, kas vajājusi cilvēkus un īpaši sievietes no civilizācijas sākumiem – to apliecina pat 4000 gadu vecas ēģiptiešu mūmijas. Bet, pateicoties daudziem pēdējo gadsimtu atklājumiem osteoporozes diagnostikā, novēršanā un ārstēšanā, lielākā daļa dāmu savas vecumdienas varēs sagaidīt tikpat garas un smuidras kā jaunībā!

Dievišķais kauls

Grūti iztēloties cilvēka ķermeni bez cieta skeleta. Tāpēc kauls kā cilvēka ķermeņa neatņemama sastāvdaļa fascinējusi zinātniekus no vissenākajiem laikiem. Kaula radīšanu aprakstījis arī sengrieķu filozofs Platons dialogā “Tīmajs”. Dievs sijājis zemi, līdz tā bija tīra un gluda, samīcījis to un piesūcinājis ar mīkstumu (kaulu smadzenēm). Tad viņš kaulu licis ugunī, pēc tam iemērcis ūdenī, tad atkal ugunī un vēl reizi ūdenī. Tādējādi, kaulu apstrādājot vairākas reizes, viņš padarījis to izturīgu kā pret uguni, tā ūdeni. Līdzīgu izpratni par kaulu kā pamatīgu, viendabīgu un nemainīgi stabilu struktūru atkārtoja zinātnieki vēl nākamo tūkstoš gadu garumā.

Kaula augšanas noslēpumi

rudens-2016-labas-zinas-damam-kundze

Djego Velaskess “Kundze gados gatavo olas”, 1618. gads

No mūsdienu viedokļa vērā ņemamas zināšanas kaula fizioloģijā parādījās tikai apmēram 250 gadu senā pagātnē. Viens no būtiskākajiem izrāvieniem notika, pateicoties skotu ķirurgam Džonam Hanteram (John Hunter, 1728–1793), kurš pats sevi raksturojis kā cilvēku, kas apgrūtinājis citus ar jautājumiem, par ko neviens neko nezināja un nelikās ne zinis. Un viens no šiem jautājumiem bija – kā laika gaitā aug un attīstās kauls? Eksperimentējot viņš novēroja fenomenu, kas ir patiess arī šodien – kauls aug no ārpuses, tajā pašā laikā noārdoties no iekšpuses. Citiem vārdiem sakot, Hanters atklāja kaula pārbūvi jeb remodelāciju un demonstrēja to, ka kauls, kas līdz tam tika uzskatīts par statisku vienību, bija dzīvs un pakļauts pastāvīgām pārmaiņām. To, kā tieši notiek kaula veidošanās un noārdīšanās, viņš, dzīvodams 18. gadsimtā, varēja tikai minēt. Tomēr Hantera ideja ļāva notikt nākamajiem atklājumiem – 19. gadsimta zinātnieki, jau apbruņoti ar spēcīgiem mikroskopiem un atziņu, ka mūsu organisma pamatvienība ir šūna, identificēja dažādas kaulu audu šūnas – osteo­blastus (kaulveides šūnas) un osteoklastus (kaulu noārdes šūnas), tādējādi pamatojot Hantera atklāto kaulu pārbūves fenomenu jau šūnu līmenī. Bet šie zinātnieki nespēja atbildēt uz kādu citu jautājumu – kas regulē kaulu šūnu aktivitāti? Kāpēc vienā gadījumā aktīvākas bija kaulu veidojošās šūnas, bet citā – kaulu noārdošās?

Caurumainais kauls

Termins “osteoporoze” medicīnā parādījās tikai ap 19. gs. 30. gadiem, kad to ieviesa franču patologs Žans Martins Lobšteins (Jean Martin Lobstein, 1777–1835), darinot šo terminu no grieķu vārdiem osteon (kauls) un poros (mazs caurums), tātad caurumains kauls.

Termins “osteoporoze” medicīnā parādījās tikai ap 19. gs. 30. gadiem

Šo stāvokli viņš bija novērojis dažiem saviem pacientiem un saistīja to ar palielinātu kaulu trauslumu. Viņš gan nespēja atminēt šīs patoloģijas cēloņus. Kopš tā laika termins “osteoporoze” laiku pa laikam parādījās medicīnas literatūrā, tomēr tas tika lietots dažādās nozīmēs un līdz pat 20. gs. netika pārliecinoši saistīts ar novecošanās procesu.

Saistība ar estrogēniem

rudens-2016-labas-zinas-damam-sutni

Vitore Karpačo “Angļu sūtņu ierašanās”, 1495. gads

20. gadsimta sākumā ārsti uzskatīja, ka osteoporoze ir dabiskas vecuma vai imobilizācijas jeb mazkustīguma sekas. Tomēr 20. gs. 30. gados kāds vērīgs amerikāņu endokrinologs Fullers Albraits (Fuller Albright, 1900–1969) konstatēja pārsteidzošu sakritību – liela daļa no viņa pacientiem ar osteoporozi bija sievietes gados (pēc menopauzes), savukārt dažas – tikai trešajā vai ceturtajā gadu desmitā. Visas gados jaunākās pacientes saistīja viena kopīga pazīme – viņām dažādu iemeslu dēļ bija izoperētas olnīcas. Albraits, sava novērojuma ieintriģēts un ticot, ka katrai klīniskai problēmai ir atrodama atbilde, meklēja šī fenomena skaidrojumu. Viņam nāca talkā kāds novērojums, ko, eksperimentējot ar baložiem, 1934. gadā bija veikuši divi amerikāņu anatomi – Prestons Kaizs (Preston Kyes) un Trūmens Poters (Truman Potter).

1940. gadā – revolucionārа hipotēzе – estrogēns ierosina kalcija rezervju uzkrāšanos kaulos

Viņi bija novērojuši, ka sieviešu dzimtes baložu kauli ir daudz masīvāki, salīdzinot ar vīriešu dzimtes baložiem. Iepazīstoties ar anatomu novērojumiem un kombinējot tos ar klīniskajiem novērojumiem, Albraitam ienāca prātā doma – olnīcu ražotais sievišķais dzimumhormons estrogēns arī nosaka atšķirību kaulu blīvumā! Tik tiešām – eksperimentāli tika pierādīts, ka, ievadot estrogēnu vīriešu dzimtes baložiem, to kaulu masa strauji pieauga, sasniedzot tādu pašu kā sieviešu dzimtes baložiem. 1940. gadā Albraits izvirzīja revolucionāru hipotēzi – estrogēns ierosina kalcija rezervju uzkrāšanos kaulos. Kalcijs pēc tam vajadzības gadījumā var tikt izdalīts asinsritē. Savukārt estrogēna kritums menopauzes laikā izraisa kaulu zudumu – tas tiek vairāk noārdīts, nekā veidots no jauna, radot kaulu trauslumu un tam sekojošus lūzumus. Šī teorija ļāva Albraitam formulēt diagnozi – “pēcmenopauzes osteoporoze” un izstrādāt pirmo efektīvo pretosteoporozes ārstēšanu – estrogēnu terapiju. Tomēr ne velti osteoporozi mēdz dēvēt par kluso slimību – brīdī, kad parādās pirmie slimības simptomi, jau ir notikuši būtiski skeleta bojājumi, piemēram, kaulu lūzumi. Albraita rīcībā nebija efektīvas agrīnas kaulu zuduma noteikšanas iespējas; tas radīja grūtības laikus saprast, kurai sievietei būtu lietderīgi uzsākt estrogēnu terapiju.

Atklāt laikus!

Šo klīnisko problēmu atrisināja 20. gs. 60. gados, kad tika radītas jutīgas ierīces kaulu blīvuma noteikšanai – densitometri. Ar to palīdzību bija iespējams diagnosticēt jau sākotnējas osteoporotiskas izmaiņas, kuras nebija (un nav) iespējams saskatīt standarta rentgena izmeklējumos. Papildus tam zinātniskos pētījumos tika atklātas arī dažādas vielas, kas izdalās asinsritē vai urīnā gadījumos, kad pastiprināti notiek kaulu noārdīšanās process. Šodien ārsti var nozīmēt urīna vai asins analīzes, kas ļauj noteikt, vai un kādēļ noārdās kauls, kā arī palīdz izvēlēties piemērotāko ārstēšanas veidu.

Pateicoties daudziem secīgiem atklājumiem kaulu fizioloģijā un osteoporozes diagnostikā, kā arī pēdējo gadu desmitu farmakoloģiskajiem sasniegumiem (mūsdienu “zelta standarts” bifosfonātu grupas medikamenti parādījās vien 20. gs. nogalē), mūslaiku dāmas var droši raudzīties vecumdienās, kuras nebūs jāpavada ar atraitnes kupri.

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.