Rehabilitācijas loma kaulu veselībā

mm

Anita Vētra

Asoc. prof., Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas katedras vadītāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja

rudens-2013-rehabilitacija

Kaulaudi un fiziskā aktivitāte

Viens no faktoriem, kam ir nozīme osteoporozes attīstībā, ir kaulu minerālvielu blīvuma veidošanās cilvēka dzīves laikā. Kaulaudu mineralizācijas laiks un maksimālās kaulu masas sasniegšanas vecums var atšķirties atkarībā no dzimuma, tomēr vidēji maksimālā kaulu masa tiek sasniegta pirms trīsdesmit gadu vecuma. Lai arī lielā mērā to nosaka ģenētiski faktori, tomēr svarīga loma ir arī fiziskai aktivitātei un kalcija uzņemšanai ar uzturu. Cilvēkam novecojot, kaulaudu masa samazinās. Pētījumos pierādīts, ka vidēji 60–70 gadu vecumā kaulaudu masa samazinās par apmēram 0,5% gadā, bet turpmākajos gados tas notiek straujāk, īpaši sievietēm menopauzes vecumā.

Zināms, ka liela nozīme ir katra cilvēka individuālai kaulu mikroarhitektoniskai uzbūvei, bet ir arī pierādītas sakarības starp kaulu uzbūves īpatnībām un mehānisku slodzi, ko kauls saņem dzīves laikā. Ārējie mehāniskie spēki labvēlīgi ietekmē audu šķidrumu aktivitāti, kas, savukārt, ierosina par kaulaudu vielmaiņu atbildīgās šūnas. Zinātnieki ir izpētījuši, ka visvairāk kaulu vielmaiņu ietekmē dinamiska fiziskā aktivitāte ar ķermeņa svara pārnešanu, īpaši tad, ja vingrojumus regulāri atkārto. Treniņi, kas ietver palēcienus, muskuļu piepūli vai citus vingrinājumus pret gravitācijas spēku, ir efektīvāki kaulu masas palielināšanā nekā riteņbraukšana vai peldēšana. Jāņem vērā, ka ilgstošs mazkustīgums negatīvi ietekmē tos ķermeņa kaulus, kas dzīves laikā veic lielāko ķermeņa svara pārnešanas darbu, piemēram, mugurkaula skriemeļi, gūžas kauls un iegurņa kauli. Vairāki autori savos pētījumos konstatēja, ka kaulu minerālais blīvums pilnībā nav atjaunojies pat sešus mēnešus pēc piespiedu mazkustīguma perioda beigām.

Fiziskā aktivitāte var palielināt kaulu maksimālo masu jauniem cilvēkiem un samazināt kaulu masas zudumu vai pat nedaudz to palielināt, cilvēkam novecojot. Virknē pētījumu pierādīts, ka dažāda veida treniņi mazina arī kritienu un kaulu lūzumu risku, tāpēc kaulu lūzumu profilakses pasākumi jāvērš gan uz osteoporozes, gan uz kritienu profilaksi.

Rehabilitācija un fiziskā aktivitāte pacientiem ar osteoporozi

Pacientiem ar osteoporozi un tās izraisītajām sekām rehabilitācija jānodrošina zinošu un prasmīgu rehabilitācijas speciālistu (fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, fizioterapeits, ergoterapeits) vadībā. Svarīgi, lai pacienti būtu motivēti vingrot ne vien, piemēram, kaulu lūzuma rehabilitācijas periodā, bet turpināt aktīvi vingrot visas dzīves garumā. Vairumam pacientu ar osteoporozi mērenas intensitātes spēka treniņi un līdzsvara vingrinājumi ar pakāpenisku slodzes palielināšanu palīdz sasniegt labus rezultātus. Pētījumā, kur piedalījās dalībnieces ar osteoporozi vidēji 70 gadu vecumā, sākumā treniņa intensitāte tika noteikta zemāka: viena vingrinājuma veikšana divas reizes ar 10–15 atkārtojumiem. Vēlāk intensitāti kāpināja, veicot vienu vingrinājumu trīs reizes ar 8–10 atkārtojumiem. Šai treniņu programmai, kas ilga vienu gadu, pievienoja arī līdzsvara vingrinājumus, kā rezultātā tika sasniegta līdzsvara un kāju muskuļu spēka pārliecinoša uzlabošanās.

Mugurkaula skriemeļu lūzumu sākuma fāzē sāpes var izraisīt pārmērīgu muguras saliecējmuskuļu darbību, kā rezultātā veidojas stājas deformācija ar neadekvātu saišu iestiepumu, kas, savukārt, var radīt hroniskas sāpes. Dažreiz atkārtoti skriemeļu lūzumi un izteikts mugurkaula izliekums rada ribu loka saskaršanos ar iegurņa kauliem, kā rezultātā pacientam parādās arī sāpes sānos. Skriemeļu lūzumi mugurkaula krūšu daļā ietekmē plaušu funkciju, savukārt lūzumi mugurkaula lejas daļā var izraisīt izteiktu vēdera izvirzīšanos uz priekšu. Auguma garuma samazināšanās ir skriemeļu izmaiņu pazīme, ko parasti rada mugurkaula skriemeļa lūzums vai deģeneratīvas izmaiņas starpskriemeļu diskos, tādēļ auguma garuma mērīšana rehabilitācijas laikā ir svarīga. Muguras muskuļu stiprināšanas vingrinājumus vēlams veikt fizioterapeita uzraudzībā, bet tādi vingrinājumi kā, piemēram, piecelšanās sēdus no guļus stāvokļa vai ķermeņa rotācija, tiek uzskatīti par bīstamiem, jo var paaugstināt atkārtotu skriemeļu lūzumu risku.

Līdzsvara traucējumu galvenie iemesli ir samazināts muskuļu spēks un vestibulārās funkcijas traucējumi, kas arī bieži izraisa kritienus. Muskuļu spēka samazināšanās un somatosensorie (tajā skaitā arī vestibulārie jeb līdzsvara) traucējumi parādās 50–60 gadu vecumā, bet 70 gadu vecumā vestibulārās sistēmas funkcija samazinās gandrīz par 40%. Uzsākot rehabilitāciju, katram pacientam, kurš ir piedzīvojis kritienu, novērtē ķermeņa stāvokļu maiņu, piemēram, piecelšanos no sēdus stāvokļa stāvus, bet tiem, kuri pārcietuši kaulu lūzumus, papildus jāveic specifiski novērtēšanas testi. Rehabilitācijas ietvaros iespējams ievērojami uzlabot līdzsvaru gan ar apakšējo ekstremitāšu spēka treniņu, gan sensorās sistēmas stimulēšanas pasākumiem.

Speciālistu viedoklis ir vienots: jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma vajadzētu ik dienas veikt fiziskas aktivitātes ar mērenu intensitāti vismaz 30 minūtes dienā. Jāatzīmē, ka pacientiem ar osteoporozi biežāk iesaka lēnas pastaigas, lai izvairītos no kritieniem.

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.