Rehabilitācijas nozīme reimatoīdā artrīta ārstēšanā

mm

Jeļena Stunžāne

Dr., fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas novietne Gaiļezerā

pavasaris-2014-rehabilitacijas-nozime

Veiksmīga rehabilitācija pacientiem ar reimatoīdo artrītu sākas ar atbilstošu un vispusīgu novērtēšanu. Vispirms rehabilitācijas speciālists novērtē pacienta esošo veselības stāvokli (piemēram, ņemot vērā ikdienas aktivitātes, dalības ierobežojumus) un tos vides, kā arī personas faktorus, kas varētu tikt mainīti, lai uzlabotu situāciju. Tam seko rehabilitācijas pasākumu piemērošana un rezultātu izvērtējums. Pētījumi apstiprina rehabilitācijas programmu efektivitāti, ja to realizēšanā tiek iesaistīti dažādu medicīnas nozaru profesionāļi, izveidojot interdisciplināru komandu.

Rehabilitācijas procesā tiek pielietoti dažādi mērījumi un instrumenti, kas ārstiem un citiem speciālistiem, kuri iesaistās reimatoīdā artrīta pacientu aprūpē un rehabilitācijā, palīdz izvērtēt pacientu veselības stāvokli un funkcionēšanu. Reimatoīdais artrīts parasti norit viļņveidīgi, tādēļ svarīgi noteikt artrīta aktivitāti. Šim mērķim pielieto sāpju skalas, nosaka jutīgo un pietūkušo locītavu skaitu un kustību apjomu, muskuļu spēku. Jāņem vērā blakusslimības un to izraisītās sekas (piemēram, sirds un asinsvadu slimības, depresija). Bieži novēro ierobežojumus tādu ikdienas aktivitāšu veikšanā kā staigāšana, kāpšana pa kāpnēm, sniegšanās pēc kāda priekšmeta un tā satveršana. Tas, savukārt, ierobežo dalību un neatkarību pašaprūpē, mājas soļa un darba pienākumu izpildē, attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, smagākos slimības gadījumos aptverot visas dzīves jomas. Efektīva un vienkārša metode pacientu spēju noteikšanai ir pašnovērtējuma anketas. Latvijā biežāk izmanto veselības novērtējuma anketu, kas piemērota pieaugušo un arī bērnu ikdienas aktivitāšu novērtēšanai, un tai ir prognostiska nozīme. Rehabilitācijas speciālistu loma reimatoīdā artrīta pacientu aprūpē ir agrīna potenciālo problēmu atpazīšana un rehabilitācijas plāna izveidošana, kas ļautu aizkavēt tālākās izmaiņas.

Svarīgi novērtēt apstākļus mājās, tuvāko apkārtni un sociālo vidi. Mājas un darba vides pielāgošanas uzdevums ir novērst, piemēram, šķēršļus, kas traucē brīvi sasniegt vajadzīgos priekšmetus, manipulēt ar tiem, pārvietoties telpā. Darba vietā un/ vai mācību telpā jārūpējas par sakārtotu darba virsmu un ērtu sēdvietu.

Reimatoīdajam artrītam ir nozīmīga negatīva ietekme uz dzīves kvalitāti. Vienā no pētījumiem konstatēts, ka darba spēju zudums iestājas 32–50% gadījumu 10 gadus pēc slimības sākuma un 50–90% gadījumu pēc 30 gadiem. Reimatoīdā artrīta gadījumā izmaiņas veselības stāvoklī aizkavē vai dažreiz pat padara neiespējamas izglītības un izaugsmes iespējas. Skolas vecuma bērniem var būt kavējumi skolā locītavu rīta stīvuma rezultātā, jo nepieciešams vairāk laika ikrīta higiēnas pasākumiem.

Reimatoīdā artrīta pacientu ārstēšanas mērķis ir novērst vai kontrolēt locītavu bojājumu, kavēt funkcijas zudumu un mazināt sāpes.

Rehabilitācijas principi reimatoīdā artrīta pacientiem

Reimatoīdā artrīta paasinājuma laikā rehabilitācijas pasākumi vērsti uz sāpju mazināšanu ar fizikālās medicīnas metodēm, locītavu kustību apjoma saglabāšanu (piemēram, pasīvi vingrojumi ar minimālu atkārtojumu skaitu) un locītavu tālāku izmaiņu aizkavēšanu, paralēli kontrolējot slimības norisi ar medikamentiem. Par spīti tam, ka ļoti plaši tiek pielietotas aukstuma un siltuma procedūras sāpju un stīvuma mazināšanai, pētījumos to efektivitāte pārliecinoši neapstiprinās. Daži pētījumi pierāda TENS jeb transkutānas elektriskās nervu stimulācijas un akupunktūras efektivitāti sāpju mazināšanā. Pieejams maz pētījumu datu par akupunktūras ietekmi uz sāpju kontroli ceļu locītavu artrīta gadījumā.

Slimības aktivitātei mazinoties, rehabilitācijas pasākumu fokusā ir, piemē­ram, aktīvi vingrojumi, muskuļu spē­ka treniņš un funkcijas uzlabošana. Sli­mī­bai progresējot, ortozes un citi palīglīdzekļi var tikt piemēroti aktivitāšu ierobežojuma pārvarēšanai un labsajūtas uz­la­bošanai ergoterapeita vadībā.

Diēta. Pacientiem ar palielinātu ķermeņa masu būtu nepieciešama dietologa konsultācija, jo palielināts svars rada papildu slodzi locītavām (gūžu, ceļu un potīšu locītavām).

Locītavu aizsardzības principi pa­lī­dz pasargāt locītavas no deformāciju progresēšanas un saglabāt esošās funkcijas:

  1. Ja aktivitāte izraisa sāpes, kas ilgst vairāk par vienu vai divām stundām, tad jāmaina aktivitātes veikšanas veids vai ilgums.
  2. Sāpīgas locītavas jāatpūtina. Atse­viš­ķos pētījumos pierādīta miera or­to­žu lie­to­šana sāpju mazināšanai reimatoīdā artrīta paasinājuma laikā. Tās jālieto īslaicīgi, lai nepieļautu kustību apjoma samazināšanos locītavās un muskuļu atrofiju.
  3. Lielās ķermeņa locītavas jāizmanto tā, lai izvairītos no roku mazo locītavu pārlieka noslogojuma, piemēram, nesot priekš­metus ar abām rokām, nevis ar vienu. Jāseko labai stājai darbību laikā, jāmaina ķermeņa stāvoklis.
  4. Jāuztur muskuļu spēks un kustību apjoms locītavās ar regulāru vingrojumu palīdzību, jo mazkustīgums veicina locītavu progresējošu ne­kustīgumu.
  5. Jāatceras, ka palīglīdzekļu lietošana ievērojami atvieglo ikdienas aktivitāšu veikšanu (piemēram, pielāgotas pildspalvas, galda piederumi ar resnāku rokturi, pretslīdes pārklājumi).

Roku un kāju ortožu izmantošanas mērķis ir pasargāt locītavas, samazināt deformāciju rašanos un progresēšanu. Jāpiemeklē apavu zolītes vai apavi (piemēram, labas kvalitātes sporta apavi, ortopēdiskie apavi), kas pielāgojas esošām deformācijām, mazinot sāpes un atvieglojot staigāšanu. Bērniem ar artrītu kāju garuma atšķirības korekcijai pielieto apavu zolītes. Staigāšanas palīgierīces (piemēram, spieķis, kruķi) nodrošina pārvietošanās neatkarību.

Enerģijas saglabāšanas principi

  1. Izmantojiet laika efektīvas darba me­to­des. Uzdevums jāanalizē pirms tā veik­šanas, lai pēc iespējas vienkāršotu tos soļus, kas nepieciešami uzdevu­ma izpildei. Izvērtējiet prioritātes un pa­veiciet tos uzdevumus, kas ir vis­sva­rīgākie.
  2. Ja jūtat nespēku, atpūtieties vai nomainiet aktivitāti uz tādu, kurā tiek iesaistītas citas muskuļu grupas un locītavas.
  3. Ja jūtat, ka aktivitāte būs par grūtu, daliet nastu ar citiem cilvēkiem, lūdziet palīdzību.

Vingrojumi. Aktīvi vingrojumi locīta­vu kustību apjoma saglabāšanai ir no­zī­mī­gi rei­matoīdā artrīta pacientu re­ha­bi­li­tā­cijā. Pacientiem katru dienu vēlams izpildīt vingrojumus visās locītavās ie­spē­ja­mā kustību apjomā. Pierādīts efekts ir aerobiem vingrojumiem. Fizio­te­ra­pija baseinā ietver vin­gro­jumus apak­šējo eks­tre­mitāšu muskuļu spēka un audu elastības uzlabošanai seklā ūdenī un stai­gā­šanu dziļākā ūdenī. Pa­stai­gas, lēna skriešana vai riteņbraukša­na ir pie­mērotas fiziskās aktivitātes, ja vien nav izteikts reimatoīdā artrīta pa­asinā­jums. Lielākajā daļā gadījumu skolas vecuma bērni sporta stundās tiek atbrīvoti no normatīvu kārtošanas un sacensībām, tomēr bērni jāiedrošina piedalīties sporta stundās viņu tolerances līmenī.

Rehabilitācijas pasākumiem ir bū­tiska loma reimatoīdā artrīta pacientu ārstēšanā, jo savlaicīgi iesaistot rehabilitācijas speciālistus pacientu aprūpē iespējams novērst vai aizkavēt invaliditātes veido­šanos.

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.