Rubenss – viens no pirmajiem reimatoīdā artrīta upuriem Eiropā?

mm

Ieva Lībiete

Dr. med., Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta lektore

pavasaris-2016-rubenss

Reimatoīdais artrīts ir hroniska iekaisīga autoimūna slimība, kas izraisa pārmaiņas vairākās orgānu sistēmās, tomēr slimības raksturīgākās vizuāli novērojamās pazīmes ir pastāvīgs locītavu somiņu iekaisums, locītavu pietūkums un deformācija parasti simetriskās locītavās. Līdz pat šai dienai slimības cēloņi nav pilnīgi izprasti, un ne mazāk mīklaina ir arī slimības vēsture. Par to mums ļauj spriest senu medicīnisku tekstu un mūsu senču skeletu analīze, kā arī slimības vizuālo izpausmju meklējumi renesanses laika glezniecībā.

Slimības izcelšanās teorijas

Lai gan bijuši nopietni pētījumi, zinātnieku vidū nav vienprātības par reimatoīdā artrīta senumu un vēsturisko izcelsmi. Mūsdienās dominē trīs zinātniskās teorijas. Viena pētnieku grupa uzskata, ka reimatoīdais artrīts ir moderna slimība, kas parādījusies tikai ap 18. gs. Savu uzskatu viņi pamato ar neapstrīdamu faktu, ka slimības izpausmes pirmo reizi medicīniski precīzi aprakstītas franču ārsta Augustīna Jakoba Landrē-Bovē disertācijā 1800. gadā, un apstāklī, ka Eiropas seno iedzīvotāju kaulu materiālā līdz šim nav atrasti pārliecinoši pierādījumi slimības eksistencei, kamēr citas skeleta sistēmas patoloģijas kā ankilozējošais spondilīts un spondilartrīts ir atstājušas neapstrīdamas liecības jau aizvēsturiskos kaulu materiālos.

Otra pētnieku daļa domā, ka mūsu priekšteči ir slimojuši ar reimatoīdo artrītu, taču tā nav bijusi plaši izplatīta slimība, tāpēc kā atsevišķa diagnostiska kategorija atpazīta un aprakstīta tikai 19. gs. sākumā.

Trešā jaunākā, bet pietiekami spēcīgi pamatotā teorija apgalvo, ka reimatoīdais artrīts ir attīstījies Ziemeļamerikas iezemiešu populācijās un Eiropā nokļuvis ar precēm un ceļiniekiem pēc Amerikas atklāšanas 1492. gadā. Šīs teorijas pamatā ir indiāņu skeletu daudzi pētījumi, kas, pretēji diskutablajiem Eiropas pierādījumiem, pārliecinoši demonstrē slimības pazīmes jau tūkstošiem gadu tālā senatnē. Šo teoriju cenšas pamatot arī ar renesanses laika mākslu, kurā pētnieki mēģinājuši atrast norādes par slimības eksistenci jau 16. un 17. gs.

Jau no 20. gs. 80. gadiem figurē kāda pagaidām nepierādīta, taču aizraujoša teorija par slaveno flāmu gleznotāju Rubensu kā vienu no pirmajiem zināmajiem reimatoīdā artrīta slimniekiem Eiropā.

Slimības pazīmes Rubensa gleznās

pavasaris-2016-rubenss-tris-gracijas

1. Attēls. Trīs Grācijas

Pīters Pauls Rubenss dzīvoja no 1577. līdz 1640. gadam. Viņš bija atzīts mākslinieks, kura talantu novērtēja jau viņa dzīves laikā. Turklāt Rubenss bija arī ļoti ražīgs gleznotājs. Lai izpildītu daudzos pasūtījumus, savā studijā viņš nodarbināja lielu skaitu palīgu, daudziem darbiem pats gleznoja vien sejas, rokas un pēdējos akcentus. Rubensa mākslas pētnieki ievērojuši kādu interesantu savādību viņa dzīves pēdējo 30 gadu laikā tapušajos darbos. Attēloto personu roku izpēte ļauj domāt, ka dažām no tām piemīt raksturīgās reimatoīdā artrīta pazīmes.

Viens no biežāk citētajiem reimatoīdā artrīta piemēriem Rubensa daiļradē ir glezna “Trīs Grācijas”, kas tapusi jau viņa mūža nogalē, 1638. gadā (skat. 1. att.). Pavirši apskatot kreisajā pusē atainotās sievietes labo roku, sākotnēji tā šķiet nepareizi uzzīmēta, kas ir mazticams, zinot Rubensa meistarību. Jādomā, ka tam meklējams cits iemesls, nevis paviršība. Pirksti ir attēloti anatomiski nedabīgi. Plaukstas pirkstu locītavas ir vienlaikus saliektas un atliektas, kas ir normāli neiespējams pirkstu stāvoklis. Kaut arī šāda nedabīga pirkstu poza varētu rasties arī kādas traumas dēļ, tomēr tas ir mazticami, ņemot vērā, ka deformēti ir visi pirksti. Šāda deformācija ar vislielāko iespējamību liecina, ka mākslinieks šeit atainojis slimības skartu roku.

Lai arī Rubenss gleznoja tam laikam atbilstošā reālisma manierē, bieži vien pasūtījuma portretos, lai apmierinātu klienta prasības, mākslinieki varēja neatainot arī kādas mazāk pievilcīgas ķermeņa īpatnības kā kārpas, pumpas un tamlīdzīgi. Tas, ka viņa darbos parādās reimatoīdam artrītam raksturīgas pazīmes bez nekāda skaidri saskatāma konteksta, liek uzdot jautājumu – kāpēc tā? Vai tam ir kāda slēptāka nozīme?

Intriģējoša teorija

pavasaris-2016-rubenss-pasportrets

2. Attēls. Pašportrets

Interesantu teoriju, kas pamato viedokli, ka slimība atnākusi no Jaunās pasaules līdz ar tirdzniecību, preču un arī slimību apmaiņu, 20. gs. 80. gados izvirzīja beļģu reimatologs profesors Tjerijs Apelbūms. Viņš apgalvoja, ka rosīgajā ostas pilsētā Antverpenē dzīvojošais Rubenss pats varētu būt bijis viens no pirmajiem zināmajiem jaunās slimības upuriem Eiropā.

Rubensa biogrāfija liecina, ka viņš cietis no iekaisīgas hroniskas locītavu slimības, ko tobrīd sauca par podagrisko reimatismu un kas bija skārusi vairākas viņa locītavas – plaukstas, pēdas un ceļgalus. Brīžiem “reimatisms” piekala viņu pie gultas un nekas nespēja atvieglot viņa sāpes. Nereti slimība izpaudās tik smagi, ka liedza viņam strādāt. Interpretējot Rubensa biogrāfijas datus, pieņemts uzskatīt, ka sāpīgā locītavu kaite, kas viņu mocīja, patiešām bija podagra. Taču Apelbūms nenoliedz iespēju, ka māksliniekam tomēr varētu būt bijis tieši reimatoīdais artrīts, kura izpausmes labi pazīdams viņš atainojis tās savās gleznās. Savos pašportretos Rubenss lielākoties rokas nav attēlojis. Te vietā jautājums — varbūt slēpis? Izņēmums ir 1639. gadā tapušais pēdējais pašportrets, kurā redzama Rubensa kreisā roka (skatīt 2. att.). Tomēr tā ir līdz galam neizzīmēta, vairāki pirksti it kā pazūd tērpa krokās. Taču ieinteresēts vērotājs va­­rētu saskatīt plaukstas pamatnes pietūkumu un pirkstu locītavu deformācijas.

Apelbūms izvirza vēl interesantāku versiju. Viņš uzskata, ka dažādās ar slimību saistītās rokas locītavu deformācijas Rubensa vēlīnajās gleznās nav vis reālistisks gleznojamo personu atainojums, drīzāk – īpatnējs mākslinieka “autogrāfs”, jo identiski reimatoīdajam artrītam līdzīgi bojājumi parādās dažādām personām dažādās gleznās. Tāda sakritība ir ārkārtīgi maz ticama, drīzāk iespējams, ka Rubenss savās gleznās ir atspoguļojis paša slimības progresējošo gaitu. Par to, ka Rubenss gleznās ir “iekodējis” savu slimību, liecina arī tas, ka agrāka perioda gleznās redzamas vieglākas reimatoīdā artrīta izpausmes, taču vēlākos darbos vērojams slimības pakāpenisks progress. Izpētot virkni Rubensa darbu, Apelbūms, viņaprāt, atklājis, ka gleznās redzamas patoloģijas, sākot vien ar atsevišķu roku pirkstu locītavu pietūkumu 17. gs. pirmās desmitgades gleznās un beidzot ar izteiktām plaukstas un pirkstu deformācijām mākslinieka pēdējo pāris gadu darbos.

Vēsturnieki noskaidrojuši, ka šādas detaļas Rubensa laikabiedru darbos vērojamas ļoti reti, tādēļ, visticamāk, tās nav saistītas ar attiecīgo mākslas žanru, bet gan ar pašu Rubensu vai varbūt ar kādu viņa pastāvīgo līdzstrādnieku, kas šādā veidā vēlējušies atstāt liecības par sevi nomokošo saslimšanu.

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.